NEPADOTIES!

Divdesmit pieci gadi — tas ir brīnumjauks laiks cilvēka mūžā: bērnišķīgums, jaunības neapdomība tad jau aiz muguras, un cilvēks noteiktā solī ir izgājis uz savas dzīves trases. 

Dzejniece un revolucionāre Marta Mende šajā vecumā nonāk buržuāziskās Latvijas cietumā. Tas notiek 1922. gada vasarā. 

Turp­mākie gadi līdz pat 1926. gada pavasara pirmajiem saules stariem viņu sastop aiz cietuma logu restēm. Tad Marta raksta:

. . . Un gaidu, gaidu.

Viena vienīga saules smaida gaidu.

. . . Bet saule nāk un nāk!

Un sienās restu ēnas zīmēt sāk.

. . . Ciet klusu, sirds! Un nerunā par mīlu! 

Lai runā naids un uzsāk cīņu 

Ar to, kas nokauj visu dzīvo.

Kad «krūtis pārāk sāp», viņa pakāpjas pie loga (katrreiz apzinoties, ka par šādu rīcību var nonākt karcerī), piespiež galvu pie aukstajām restēm: aiz tām un dzeloņdrātīm viļņo rudzu lauks, redzams koks, kas viņai gan nekad nav paēnu devis. Varbūt kādreiz . .. Bet lauks noteikti tiks nopļauts, pirms viņa ies tam garām.

Rit cietuma gadi. Tie nežēlīgi iedarbojas uz Martas veselību, tik nežēlīgi, ka viņa saka:

Es dzīvi redzēju 

Par nāvi ļaunāku .

Tomēr saviem mocītājiem Mende paziņo:

Jums zināt būs,

Ik asins piliens manī mirstot kliedz: 

•— Nepadoties!

Bērnībā Marta ir klusa un zinātkāra. Viņa labāk šķirsta savu bilžu grāmatu nekā rotaļājas ar lellēm. Vismīļāk gan viņa klausās vecāku nostāstus par senākiem laikiem. Kā lielskungs ar kapli nositis mātes tēva vectēvu tādēļ, ka tas aizsargājis savu bērnu no kunga medību suņa. Kā par dažiem kunga laukā atstātiem kartupeļiem nācās saņemt pērienu. Bieži mazā Marta lūdz tēvu uzspēlēt uz lielās cītaras, ko viņa klausījās ar sevišķu patiku.

Ģimenē ir četri bērni. Marta kā vecākā palīdz pieskatīt jaunākos brāļus, mācās atbildēt par savu un brāļu rīcību.

Lasīt Marta iemācās diezgan neparastā kārtā jau sešus gadus veca. Kaimiņu Anniņai ir «grūta» galva, tādēļ kaimiņiene bieži laiž darbā žagarus. Marta sāk boksterēt Anniņai līdzi, lai pēdējai iznāktu mazāk raudāt. Drīz Marta jau var palīdzēt draudzenei. Tā arī pašai māka rokā.

Skolā Martai visas mācības padodas, tādēļ vecāki apdāvināto meitu sūta draudzes skolā, kur Marta vienmēr ir labākā skolniece klasē. Viņa uzrāda arī muzikālas dotības. Kad viņa pieskaras klavieru spožajiem taustiņiem, gaisā dreb skumīgās tautas dziesmu melodijas par bāra bērniem, kas avota ūdenī mērc cieto pelavmaizi. Varbūt spēlētājas atmiņā uzpeld vecāku nostāsti par klaušu laikiem. Varbūt viņa domā par savas mātes skolas gaitām, kas ilgušas tikai divas nedēļas, jo māte, kas visus desmit gadus līdz skolas laikam ziemu un vasaru gājusi basām kājām, apvilkusi pirmo reizi pastalas un apsaldējusi kājas. Varbūt. 

Viņa spēlē tik izjusti, tik labi, ka skolotājs Zāns sāk pasniegt klavieru stundas arī šai kalpu meitai. Tāpat skolotājs Martai dod lasīt grāmatas no savas bibliotēkas, jo meitenes lasīšanas kāre nav apmierināma. Marta mācās arī deklamēt. Kādā skolēnu vakarā, kad ir ielūgti bērnu vecāki, viņa tik iejūtīgi deklamē Plūdoņa «Atraitnes dēlu», ka daudziem klausītājiem saskrien asaras acīs. Tuvs Martai ir «Atraitnes dēls». Viņai pašai māte spēj iedot sešām skolas dienām līdzi tikai pusklaipiņu rupjas maizes un sālītu tauku cibiņu. Jā, sālītu, jo tad ticēja, ka sāls noņemot ēstgribu. Martas tālākai skološanai ģimenei nav līdzekļu. Un Mendes ģimene pārceļas uz Limbažiem. Trīspadsmit gadus vecā Marta salīgst par bērnu aukli tirgotāja Vītola ģimenē.

Sākoties pirmajam pasaules karam, tēvu iesauc armijā. Marta strādā veikalā p ar kasieri, palīdz ģim enei. Tomēr, lai Ititili ir darba apstākļi, viņa prot atlicināt laiku mācībām. Arī draugu izvēlē viņai stingras prasības.

Drīz jauniete iepazīstas ar revolucionāri noskaņotiem cilvēkiem — Bērzupu ģimeni, Viļķenu u. c. No viņiem Marta saņem lasīšanai marksistiskas gramatas, kas paver viņai skatu uz dzīvi un sabiedrisko attīstību. Viņa sāk izprast, kādēļ strādnieku un dienas algādžu sievas ir pastāvīgas veikalnieka parādnieces. Kādreiz viņas brāli atsūta no skolas mājās vienīgi tādēļ, ka zēnam nav īstu tonnas svārku, bet tikai uzvalciņš, kas pašūts no karavīra veca frenča, ko tēvs atsūtījis no frontes.

Visu to redzot, Martā aug naids pret tiem, kam nauda un titra, kas var ņirgāties par apspiestajiem. Jauniete veidojas par revolucionāru cīnītāju. Aktīvi viņa piedalās sabiedriskajos pasākumos: dzied korī, iet uz teātra mēģinājumiem, piedalās izbraukumos uz apkārtējiem pagastiem.

1917. gada vasarā vietējie Limbažu skolotāji nodibina strādnieku vakara kursus, kuros iestājas arī Marta. Revolucionāri noskaņoti ir arī apkārtējie tranšeju strādnieki, kuru vidū ir arī Martas brāļi. Aģitācijas darbu te veic boļševiks Ansis Simsons. Kad Limbažos nodibinās padomju vara, A. Simsons ir izpildkomitejas priekšsēdētājs. 

Neizdzēšamu iespaidu uz Martu atstāj A. Simsona un deviņu citu revolucionāru nāve, kurus 1918. gada februārī, ieņemot Limbažus, nošauj vācieši. Marta Mende kopā ar pilsēti­ņas iedzīvotājiem iet uz grantsbedrēm atvadīties no kritušajiem komunāriem, kas ložu caururbti guļ uz asinīm krāsotā baltā sniega.

1919. gadā, kad pēc smagās vācu okupācijas Latvijā atkal atjaunojas padomju vara, Marta ar saviem biedriem jau ir boļševiku piekritēju vidū un piedalās aizbēgušo buržuju mantas aprakstīšanā, nacionalizēto veikalu pārņemšanā un citos pasākumos.

Pēc vietējās partijas organizācijas ierosinā­juma 1919. gada sākumā Limbažos nodibinās darba jaunatnes pulciņš «Šķēps», kurā iestājas ap 60 strādnieku jauniešu. īsā laikā par pulciņa idejisko vadītāju, par tā dvēseli kļūst sekretāre Marta Mende. Viņa netaupa enerģiju un laiku, lai palī­dzētu pulciņa biedriem celties jaunai, apzinīgai, pilnvērtīgai dzīvei. 

Jāveic milzums darba, lai šos strādnieku jauniešus izveidotu par apzinīgiem strādnieku šķiras cīnītājiem. Marta ap­runājas ar katru biedru, uzzina katra intereses un novērtē katra spējas, pēc tam dod biedriem individuālus uzdevumus.

Viņa sakomplektē pulciņa bibliotēku, izraisa biedros interesi par grāmatām.

Pēc komjaunatnes kongresa Limbažu darba jaunatnes pulciņu pārdēvēja par LKP Darba Jaunatnes Savienības pulciņu «Šķēps». Viens no svarīgākajiem pulciņa uzdevumiem tagad ir organizēt visu komjauniešu militāro apmācību. Strādnieku jaunieši enerģiski apgūst šaušanas māku, iet nakts patruļās, piedalās bandītu gūstīšanā.

1919. g. maijā Sarkanās Armijas daļas zem imperiālistisko interventu spiediena atstāj Latviju. Marta Mende ir stingri pārliecināta, ka Sarkanā Armija drīz atkal atgriezīsies. Tādēļ jāpaliek Latvijā, jāturpina darbs pagrīdē, jāgatavo jauniešu un strādnieku masas jaunām cīņām. Marta kopā ar saviem tuvākajiem biedriem nolemj nelegāli turpināt darbu. Balto karaspēka izlūki jau ienākuši Limbažos, bet Marta vēl pēdējā brīdī iznes grāmatas no pulciņa telpām. Pulciņa karogu viņa noslēpj drošā vietā, bet grāmatas nogādā pie paziņas Augstrozes pagastā, uz kurieni dodas arī pati.

Vidzemē sāk trakot balto soda ekspedīcijas. Pa lauku mā­jām siro komandantūru kareivji. Viena tāda grupa iegriežas mājās, kur apmetusies Marta. Meklēdami «kandžu», kareivji atrod čemodānu ar pulciņa «Šķēps» grāmatām. Lai nebūtu jācieš cilvēkiem, kas viņai devuši patvērumu, Marta tūliņ atzīst grāmatas par savām.

Kareivji Martu ved pie Dikļu komandanta Meža, kurš pazīstams kā viens no asinskārīgākajiem soda ekspedīciju vadītājiem. Ceļā uz Dikļiem Marta domā par bēgšanu, jo čemodānā ir dažas grāmatas, no kurām viņa nav paspējusi izplēst titullapas ar pulciņa «Šķēps» zīmogu. Kareivju ir desmit, bet Marta viena. Tā būtu bēgšana bez izredzēm... 

Apcietinātā iet un vērīgi raugās apkārt. Pēkšņi viņa vienā no saviem «pavadoņiem» pazīst kādu saimniekdēlu, ar ko mācījusies vienā klasē. Vēl nesen Marta mācīja pulciņa «Šķēps» biedriem: « ...palīdzēt var tikai tiem, kas paši kaut ko dara. Bezdarbībai palīdzēt nevar!» Marta izdevīgā brīdī lūdz bijušo klases biedru izlikt no čemodāna dažas grāmatas, kas esot viņai mīļa piemiņa, tās ar zīmogu...

Pašas priekšlikums Martai liekas neprātīgs. Tomēr uzrunātais kādā atpūtas brīdī, kad pārējie kareivji iedzer, izpilda Martas lūgumu. Grāmatas ar apzīmogotajām titullapām ielido krūmos. Sis kareivis varbūt pat neapzinās, ka glābj Martai dzīvību. Nopratināšanā komandantūra Marta izturas pašapzinīgi, sniedz drošas un noteiktas atbildes. Komandants dod rīkojumu aizturēto atbrīvot.

Kad aprimst soda ekspedīciju trakošana, Marta Mende atgriežas Limbažos un sāk atjaunot komjaunatnes pulciņa darbu. 

Viņa nolemj, ka jāizdod nelegāls pašdarbības žurnāls «Kopējiem Spēkiem». Tajā ir ievadraksts, politiski raksti, izskaidrots politiskais stāvoklis, ievietotas korespondences no darba vielām, literārā daļa, humora lappuse. Marta ir žurnāla «Kopējiem Spēkiem» redaktore. Te atrodami arī pašas Martas pirmie literārie darbi. Savus rakstus un dzejas žurnālā viņa paraksta ar pseidonīmu Nora Vilnis.

Nelegālā pulciņa darbā iesaistās ap 10 biedru. Apkārtējos mežos vai biedru dzīvokļos sanāk slepenas sapulces, kur lasa referātus, ko paši biedri sagatavojuši pēc 1919. gadā paslēptās partijas literatūras, kopēji pārspriež saņemtos partijas nelegālos uzsaukumus un «Cīņu», dod tos lasīt strādniekiem, proklamācijas izkaisa kapsētā un citās vietās. 

Godinot kritušo cīnītāju piemiņu, Oktobra revolūcijas gadadienā pulciņa biedri uzvelk sarkanu karogu kokā pie grantsbedrēm, kur 1918. gadā nošāva revolucionārus. Marta Mende vairākkārt dodas uz Valmieru, lai nodibinātu sakarus ar turienes kom jaunatnes organizāciju, bet šie mēģinājumi beidzas nesekmīgi. Pulciņš meklē aizvien jaunas iespē­jas, kā saistīties ar jauniešiem un strādniekiem. Kāds Martas paziņa, kas atgriezies no ārzemēm, abonē Francijas kompartijas laikrakstu «L’Humanite». 

No avīzēm iegūto informāciju par revolucionāro kustību pasaulē pulciņa dalībnieki izplata talak. Jaunieši kopēji izstrādā «āķīgus» jautājumus, ko prasīt meņševiku līderu sasauktajās strādnieku sapulcēs. Komjaunieši iet uz baptistu sanāksmēm un pēc tam individuāli «apstradā» tur sastaptos jauniešus. Tai laikā jauniešu vidū ļoti populāri ir «piemiņas albumi». Salkano pantiņu vietā nelegālā pulciņa dalībnieki tajos raksta dzejoļus un aforismus, kas aicina cīnīties.

Marta pazīst arī daudzus strādniekus, kas sastāv kara invalidu kooperatīvā «Uz priekšu». Rodas nodoms iekarot kooperatīva vadību. Tas dotu iespēju izvērst darbību, saistīties ar apkārtējiem pagastiem un nodibināt pastāvīgus sakarus arī ar Valmieru un Rīgu. Tādēļ viņa sāk strādāt par veikalvedi kooperatīva «Uz priekšu». Vēlāk Marta ierosina, lai strādnieki nodibinātu savu arodbiedrību pēc Valmieras «Strādnieku Savienības» parauga un saistītos ar Rīgas Arodbiedrību Centralbiroju.

Tuvojas 1922. gada saeimas vēlēšanas. Kreisā strādniecība gatavojas iziet vēlēšanās ar savu sarakstu. Lai nepieļautu kreiso strādnieku kandidātu izvirzīšanu saeimas vēlēšanām, Latvijas buržuāziskā valdība augustā uzsāk plašus arestus Rīgā. Represiju vilnis skar arī Limbažus: 20. augustā arestē Martu, viņas brāli un vēl 4 aktīvākos arodbiedrības un invalīdu kooperatīva biedrus. Drīz arestētos pārved uz Rīgu. Rīgas 

Termiņcietumā Martu ievieto kopkamerā. Viņa aktīvi piedalās visos politieslodzīto pasākumos: mācās marksisma teorijas seminārā, raksta dzejas cietuma žurnālam, sacerē inscenējumus kameras uzvedumiem. 7. novembri ieslodzītās atzīmē ar Internacionāles dziedāšanu.

Martu līdz ar biedrenēm iesloga karcerī. Vēl viņa nav īsti attapusies no karcera tumsas, kad atkal tanī jāatgriežas — par slepenu sarakstīšanos ar biedriem ārpus cietuma. 1923. gada 22. janvārī, 1905. g. strādnieku apšaušanas piemiņas dienā, Marta atkal nonāk karcerī par revolucionāru dziesmu dziedāšanu.

Ledusaukstie karceri, kur sienas ir nosarmojušas, piekaušana, izsalkums noved pie tā, ka 1923. gada maijā Martu ievieto Centrālcietuma tuberkulozes nodaļā. Ārstēšanas te nav gandrīz nekādas. Kaut gan Marta apzinās savu smago slimību, cieš lielas sāpes, tomēr viņas dzejas, pārrakstītas uz sīkām smēķējamā papīra loksnītēm, paslēptas maizes piciņā vai ziepju gabalā, siļķē vai kartupelī, ielīmētas aiz grāmatas vāka, ceļo no kameras uz kameru, no korpusa uz korpusu, ceļo un stiprina spītu, rāda īsta cīnītāja izturību.

Kaut gan tūlīt pēc apcietināšanas Marta bija devusi piekrišanu izbraukt no Latvijas, no cietuma viņu izlaiž tikai 1923. gada decembrī. Īso laiku pirms aizbraukšanas viņa izmanto, lai pabūtu savu biedru vidū. Tomēr drīz vien Martu atkal arestē. Iekšlietu ministrs izraidīšanas lēmumu atceļ un pret apcietināto ierosina jaunu politisku lietu par «noziegumiem», kas it kā pastrādāti īsajā laikā pēc atbrīvošanas no cietuma. Nekādu «noziegumu» Martai, protams, nav. Un tomēr viņa atkal nokļūst Centrālcietuma slimnīcas tuberkulozes nodaļā. 

Marta iet tālāk uzsākto cīnītājas ceļu, rediģē cietuma žurnālu «Cauri Tumsai», ievieto tajā arī savus literāros darbus.

Neņemdama vērā pierādījumu trūkumu un Martas veselī­bas stāvokli, buržuāziskā tiesa viņai piespriež 3 gadus cietokšņa ieslodzījuma. Spriedums stājas spēkā ar 1926. gada janvāri.

Pēc trim mēnešiem toreizējais buržuāziskās Latvijas prezidents Čakste apžēlo uz 3 gadiem cietoksnī ieslodzīto Latvijas strādnieku bendi mācītāju Andrievu Niedru, kura valdīšanas laikā 1919. gadā Rīgā tika noslepkavoti 4500 strādnieki. Lai tautas acīs kaut kā «līdzsvarotu» šo politiskās amnestijas aktu, Čakste ir ar mieru apžēlot arī vienu komunistu. Šis komunists ir neglābjami slimā Marta Mende. 1926. gada 10. martā no cietuma slimnīcas uz nestuvēm iznes Martu un izdod piederī­gajiem.

1926. gada 21. maija, skanot seru maršam «Par upuriem kritāt...», Martu Mendi apbedī Matīsa kapos blakus 1921. gadā nošautajiem komunāriem. Atvadu sveicienam noliecas sarkanie arodbiedrību karogi, kad biedri dzied «Ar kaujas saucieniem uz lūpām».

Uz vaiņaga sēru lentes lasāmi vārdi:

Tas spēks, ko mūros ieslēdzāt,

Tas zaļais stāvs, ko salauzāt,

Starp mums būs mūžam dzīvs.

Jānis Mende